Krievijas Pasaules kauss: sporta boikotu vēsture
Ja dažas valstis atteiksies piedalīties 2018. gada Pasaules kausa izcīņā Krievijā, tās ievēros senas tradīcijas
Kad Katarai tika piešķirts 2022. gada Pasaules kauss, tas aizēnoja FIFA tikpat strīdīgo lēmumu nodot 2018. gada turnīru Krievijai.
Kopš tā laika Katara ir dominējusi ziņu virsrakstos, taču, tā kā Krievijas turnīrs ir atlicis mazāk nekā četrus gadus un Vladimirs Putins iesaistījās politiskajā cīņā ar Rietumiem par Ukrainu, tiek apspriesta boikota iespēja.
Ir ne tikai politisks motīvs, daži spēlētāji, tostarp Yaya Toure, ir brīdinājuši, ka viņi varētu atteikties spēlēt Krievijā tādu problēmu dēļ kā rasisms, kas joprojām ir biedējoši izplatīts futbola līdzjutēju vidū šajā valstī.
Masu boikota izredzes ir mazas, taču tā nebūtu pirmā reize, kad tas notiek:
1980. gada Olimpiskās spēles
Svinīgākais viena sporta pasākuma boikots pēdējā laikā bija Maskavas olimpiskās spēles 1980. gadā. Spēles notika drīz pēc Krievijas iebrukuma Afganistānā, un ASV prezidents Džimijs Kārters aicināja valstis turēties prom, protestējot. Kopumā 62 valstis, tostarp ASV, Rietumvācija un Japāna, atteicās piedalīties. Daži britu sportisti gāja, taču startēja zem olimpiskā karoga. Pieci Lielbritānijas zelta medaļu ieguvēji (tostarp Sebs Ko, Stīvs Ovets un Alans Velss) tika pasniegtas ar medaļām atbilstoši olimpiskās himnas celmiem.
Citas olimpiskās spēles
1980. gada boikots nekādā ziņā nebija unikāls. Gandrīz katras spēles pirms aukstā kara un aparteīda beigām piedzīvoja zināmu politisko boikotu. Valstīm, kuras bija zaudējušas divos pasaules karos, tika liegts piedalīties nākamajās olimpiskajās spēlēs, un tādas krīzes kā Suecas lieta un padomju iebrukums Čehoslovākijā pamudināja rīkoties. Ķīna nepiedalījās no 1956. līdz 1980. gadam Taivānas klātbūtnes dēļ. 1976. gadā vairākas Āfrikas valstis palika prom, protestējot pret Jaunzēlandes atteikšanos saraut saites ar Dienvidāfrikas aparteīdu, un 1984. gada Losandželosas spēles boikotēja Varšavas pakta valstis, atriebjoties par 1980. gada boikotu.
Dienvidāfrika
Aparteīda režīms padarīja Dienvidāfriku par pasaules mērogu, un sports kļuva par kaujas lauku. Bija vairākas ievērojamas epizodes:
D'Oliveiras afēra. Jauktās sacīkstes Dienvidāfrikas kriketa spēlētājs Bazils D'Olivera pārcēlās uz Angliju 1960. gadā un sāka spēlēt šajā valstī 1966. gadā. Viņa atlase Anglijas tūrei pa Dienvidāfriku 1968. gadā izraisīja politisko krīzi, kuras rezultātā turneja tika atcelta un pieauga. izolācija Dienvidāfrikas sportam. Laikā no 1970. līdz 1991. gadam bija tikai dažas 'nemiernieku' turnejas uz valsti, un tiem, kas tām pievienojās, tika aizliegts spēlēt savas valsts labā.
Regbija savienība. IRB nekad nav pārtraucis sakarus ar Dienvidāfriku, un ekskursijas uz šo valsti, lai gan tehniski bija likumīgas, izraisīja milzīgas diskusijas. Britu lauvas devās turnejā 1981. gadā, bet vēl viens ceļojums 1986. gadā tika atcelts. Pieaugot dusmām, Dienvidāfrika tika aizliegta pirmajos divos Pasaules kausos regbijā 1987. un 1991. gadā. 1995. gadā Dienvidāfrika pēc aparteīda rīkoja turnīru un uzvarēja. Nelsona Mandelas dalība finālā bija ļoti simboliska, ņemot vērā regbija saistību ar iepriekšējo režīmu.
Olimpiskās spēles. Dienvidāfrika nepiedalījās olimpiskajās spēlēs no 1964. līdz 1988. gadam, bet tika uzņemta atpakaļ 1992. gadā. Tomēr tās klātbūtne joprojām bija jūtama 1976. gada spēlēs, kad Jaunzēlandes turpinātie sporta kontakti ar Dienvidāfriku noveda pie afrikāņu spēļu boikota.
Futbols. Dienvidāfrika tika atstādināta no FIFA 1964. gadā un tika izslēgta 1976. gadā. Nacionālā komanda nebija spēlējusi nevienu maču divus gadu desmitus, kad 1992. gadā uzņēma un pārspēja Kamerūnu. Ar segvārdu Bafana Bafana viņi nepiedalījās Pasaules kausa izcīņā līdz brīdim, kad 1998. gadā, bet tauta pasākumu uzņēma 2010. gadā.
1938. gada Pasaules kauss
Trešā Pasaules kausa izcīņa norisinājās Francijā, un tajā uzvarēja Itālija, bet no ārpus Eiropas startēja tikai trīs valstis – Brazīlija, Kuba un Nīderlandes Austrumindija (Indonēzija). Ēģipte bija vienīgā Āfrikas valsts, kas tajā iekļuva, taču izstājās pēc atteikšanās spēlēt Rumāniju kvalifikācijas spēlē Ramadāna laikā. Nozīmīgāks tajos laikos bija gandrīz visu Dienvidamerikas valstu trūkums. Komandas no Argentīnas, Urugvajas, Meksikas, Kolumbijas, ASV un citām izstājās, protestējot pret lēmumu rīkot otro turnīru pēc kārtas Eiropā.
