Dizains: amatnieks un automāts
Rorijs Strids un Manuels Džiminēzs Garsija apspriež savas dizaina filozofijas
Vai jums patīk jūsu dizains lēni vai ātri? Tradicionālās tehnikas vai vismodernākās tehnoloģijas? Abi mūsdienās ir vienlīdz aktuāli, to atklāj šie divi ļoti atšķirīgie sava amata meistari.
'Mani droši vien atlaistu no komerciālas darbnīcas. Viss, ko es daru, prasa stundas”
Rorijs Strīds uzauga skaistu mēbeļu ieskauts, pateicoties viņa vecāku ģimenes uzņēmumam Stride & Son, Čičesteras izsoļu namam. Pēc mācekļa prakses pie vietējā mēbeļu ražotāja Teda Džeferisa no TedWood viņš 2017. gadā sāka ražot ar rokām darinātas mēbeles no vecā graudu šķūņa Saseksā. Viņa mēbeles ir iegādājušies privāti klienti, interjera dizaineri, piemēram, Kristofers Hovs, un tādas organizācijas kā Soho House.
Es vienmēr esmu darinājis lietas ar rokām — es sāku izgatavot skaļruņu skapjus, kad man bija 15 gadu. Man patīk tā temps – darbs ar koku ir lēns un pārdomāts. Neko nevar sasteigt. Jūs strādājat pie pielaidēm un smalkumiem. Jums ir jādomā par pareiziem savienojumiem, izmantojot pareizo koka griezumu.
Atbildību darbā ar koku es uztveru ļoti nopietni. Tā ir pretruna, jo es ļoti mīlu kokus — un, ja kaut kam ir tik daudz skaistuma, kad tas stāv uz lauka, jums tiešām ir jādomā, ko darīsit — vai tas ir skaists, vai tas ir funkcionāls un vai tas ilgs. ? Jūs esat to parādā 250 gadus vecam ozolam, lai mēģinātu ar to darīt visu iespējamo.
Es cenšos izveidot kaut ko tādu, kas ilgs. Interjera pasaulē ir daudz ātrās modes. Kad es ierados Londonā, es redzu, ka pēc piecu gadu lietošanas tiek izjauktas un nodedzinātas pilnīgi labas virtuves — es nevēlos tajā piedalīties. Manas mēbeles nav ne modē, ne ārpus tās, un tās ir brīvi stāvošas, tāpēc tās var novērtēt un nodot tālāk.
Es nezīmēju dizainus. Man galvā ir ideja, un jums ir jāredz un jājūt, kā gabals saplūst jūsu acu priekšā. Tas ir atklāšanas process. Jūs varat palaist garām kādu triku un apslāpēt galaproduktu, ja esat pārāk uzticīgs konkrētam dizainam.
Es droši vien tiktu atlaists no vairuma komerciālo darbnīcu — viss, ko daru, prasa tik daudz stundu. Es dzīvoju vienas minūtes attālumā no savas darbnīcas. Iekāpju, iedzeru tasi tējas, aizdedzinu malkas krāsni, iedzeru vēl vienu tasi tējas... Man, iespējams, vienā reizē ir ceļā četri gabaliņi. Es no rīta strādāšu pie vienas, tad, kad sasniegšu dabisku pārtraukumu, piemēram, gaidīšu, līdz līme nožūs, es lēkšu uz cita.
'Projektēšana ar lielāku ātrumu liks mums kļūt ekonomiskākiem materiāliem'
Manuels Džimeness Garsija ir Londonā bāzētās skaitļošanas dizaina prakses madMdesign līdzdibinātājs un robotizētās ražošanas starta uzņēmuma Nagami, kas atrodas Avilā, Spānijā, līdzdibinātājs. Viņa darbi ir izstādīti Parīzes Pompidū centrā, Londonas Viktorijas un Alberta muzejā, Karaliskajā Mākslas akadēmijā un Zahas Hadidas dizaina galerijā. Viņš ir arī profesors UCL Bartlett Arhitektūras skolā Londonā.
Es vienmēr esmu bijis mazliet pret tradīcijām, taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc mani piesaistīja robotizētā 3D drukāšana. Tehnoloģijas patiešām var palīdzēt padarīt lietas ātrāk un tīrāk ražotas, samazināt atkritumu daudzumu, būt videi draudzīgākiem un drošākiem — mēs joprojām cenšamies celt cilvēkus no liela augstuma, lai celtu debesskrāpjus!
Vispirms mēs izveidojām nelielu robotu, kas varēja izgatavot tikai krēslu. Bet tas bija noderīgi, lai izpētītu, kā mēs varētu izgatavot lielākus gabalus arhitektūras projektiem. Tagad mēs varam uzbūvēt māju, izmantojot trīs 3D drukāta materiāla gabalus. Vienmēr ir bijusi saikne starp mēbelēm un arhitektūras dizainu — padomājiet par Gaudi vai Lekorbizjē.
Būtībā tas ir robots, kas tur zobu pastas tūbiņu un izspiež to, nogulsnējot materiālu slāņos. Voxel krēsls (ko pasūtīja Parīzes Pompidū centrs) tika izgatavots no 2,4 km nepārtrauktas plastmasas līnijas. Tas lika mums izveidot mūsu dizaina uzņēmumu Nagami un izmantot tehnoloģiju komerciāliem nolūkiem, piemēram, Nobu krēslam un Nital vāzei.
Šī tehnoloģija pastāv jau ilgu laiku – lielākā daļa cilvēku ir redzējuši galda 3D printeri. Taču darbs plašākā mērogā padara mūsu tehnoloģiju unikālu. Vairums lielo 3D drukāto objektu ir lēns process, taču esam to optimizējuši, lai mēs varētu izgatavot krēslu 31/2 stundā un par to iekasēt 940 eiro, kur iepriekš tas būtu prasījis vairākas dienas un maksājis 20 000 eiro.
Projektēšana un būvniecība ar lielāku ātrumu liks mums būt taupīgākiem, izmantojot materiālus un resursus, vienlaikus saglabājot efektivitāti. Esmu cieši pārliecināts, ka šie procesi ļaus mums ne tikai izstrādāt savādāk, bet arī īstenot shēmas, kuras, mūsuprāt, mums kā nozarei nebija pieejamas.
