Viljama Bleika labākie dzejoļi
Bleika dzīves laikā bieži tiek uzskatīts par neprātīgu, un viņa mistiskie tēli turpina valdzināt.
Hultonas arhīvs/Getty Images
Gandrīz divus gadsimtus pēc viņa nāves Viljama Bleika mistiskā dzeja joprojām tiek pētīta un lolota kā viena no raksturīgākajām balsīm angļu valodā.
Bleika dzimis 1757. gada 28. novembrī Soho pieticīgā ģimenē, un viņa radošie talanti un ekscentriskums izpaudās jau no agras bērnības.
Apsēsts ar Bībeli, viņš ziņoja, ka pirmo reizi redzējis eņģeļu vīzijas astoņu gadu vecumā.
Viņa mūža apgalvojumi redzēt eņģeļus un dēmonus, kā arī viņa ekscentriskā pārliecība un uzvedība daudziem viņa laikabiedriem, īpaši Viljamam Vordsvortam, lika domāt, ka viņš ir vājprātīgs, lai gan vairāki atzina viņa radošo ģēniju.
Jau no mazotnes Bleiks demonstrēja izteiktu zīmēšanas talantu. Pusaudžu gados viņš kļuva par graviera mācekli, un viņš kļuva par pieticīgi veiksmīgu gravieri un iespieddarbu, pats ilustrējot daudzus savus dzejoļus. Viņš nomira 1827. gadā.
Lai gan viņa dzīves laikā lielākoties netika atpazīta, viņa dzeja, īpaši pavadoņi, darbojas Nevainības dziesmas (1789) un Pieredzes dziesmas (1794) - vēlāk tika uzskatīts par vienu no labākajiem romantisma laikmetā un unikāls ieguldījums angļu literatūrā.
Viņa poētiskais darbs ir piesātināts ar reliģiskām alegoriju un mistiskiem tēliem, ko iedvesmojuši viņa redzējumi un radikāls pareizticības kristietības un sociālo ierobežojumu noraidīšana. Šeit ir daži no viņa pazīstamākajiem dzejoļiem:
Un Vai Tās Pēdas Senos Laikos (1804)
Un vai tās kājas senatnē staigāja pa Anglijas kalniem? Un vai svētais Dieva Jērs bija redzams Anglijas patīkamajās ganībās?
Un vai Dievišķais vaigs atspīdēja uz mūsu mākoņainajiem pakalniem? Un vai Jeruzaleme tika uzcelta šeit, starp šīm tumšajām sātana dzirnavām?
Atnes man manu degošā zelta loku!Atnes man manas vēlmes bultas!Atnes man manu šķēpu! Ak, mākoņi, atklājieties! Atnesiet man manus uguns ratus!
Es nemitīšos no prāta cīņas,Ne arī mans zobens gulēs manā rokā,Kamēr mēs neuzcelsim Jeruzalemi Anglijas zaļajā un patīkamajā zemē.
Šūpuļa dziesma (1789)
Saldie sapņi veido ēnu
Salds miegs ar mīkstajām dūnām. Nopini savas uzacis zīdaiņa kroni. Salds miegs Eņģelis maigs, Lidini virs mana laimīgā bērna.
Saldi smaidi naktī, Lidojiet virs mana sajūsmas. Saldi smaidi Mātes smaida, Visa dzīvā nakts valdzina.
Saldi vaidi, baložiem līdzīgas nopūtas, Nevajag snauduļot no savām acīm, Saldi vaidi, saldāki smaidi, Visi baloža vaidi pievilina.
Guli miegs, laimīgs bērns, Visa radība gulēja un smaidīja. Guli miegs, laimīgs miegs. Kamēr pie tevis tava māte raud
Mīļa mazulīte tavā sejā,Svētais tēls Es varu izsekot.Jaukā mazulīte reiz kā tu.Tavs veidotājs gulēja un raudāja par mani
Raudāja par mani par tevi par visiem,Kad viņš bija mazs zīdainis.Tu viņa tēlu kādreiz redzi.Debesu seja, kas tev smaida,
Smaidi par Tevi uz mani visiem,Kas kļuva par mazu bērnu,Zīdaiņu smaidi ir Viņa paša smaidi,Debesis un zeme pārņem mieru.
Indes koks (1794)
Es biju dusmīgs uz savu draugu: Es izstāstīju savas dusmas, manas dusmas beidzās. Es biju dusmīgs uz savu ienaidnieku: Es to neteicu, manas dusmas pieauga.
Un es to dzirdināju bailēs,Nakts un rīts ar savām asarām;Un sauļoju to ar smaidiem,Un ar maigām viltīgām viltībām.
Un tas auga gan dienu, gan nakti, līdz iznesa gaišu ābolu. Un mans ienaidnieks redzēja to spīdam. Un viņš zināja, ka tas ir mans,
Un iezagās manā dārzā, kad nakts bija aizsedzis stabu; no rīta es redzu, ka mans ienaidnieks ir izstiepts zem koka.
Tīģeris (1794)
Tīģeris! Tīģeris! deg spoži,Nakts mežos,Kāda nemirstīga roka vai acs varētu ierāmēt tavu baiļojošo simetriju?
Kurā tālā dzīlē vai debesīs dedzini savu acu uguni?Uz kādiem spārniem viņš uzdrošinās tiekties?Kāda roka uzdrīkstas apķert uguni?
Un kāds plecs, un kāda māksla,varētu sagrozīt tavas sirds cīpslas?Un kad tava sirds sāka pukstēt,Kāda šausmīga roka? un kādas bailes pēdas?
Kas par āmuru? kāda ķēde?Kādā krāsnī bija tavas smadzenes?Kas par laktu? ko šausmas satvert Uzdrīkstēties tās nāvējošās šausmas aizdare?
Kad zvaigznes meta savus šķēpus,Un ar asarām ūdeņoja debesis,Vai viņš smaidīja savu darbu, lai redzētu?Vai tas, kurš radīja Jēru, radīja tevi?
Tīģeris! Tīģeris! deg spilgtiNakts mežos,Kāda nemirstīga roka vai acs Uzdrošinies ierāmēt tavu bailīgo simetriju?
Londona (1794)
Es klejoju pa katru norunāto ielu, netālu no vietas, kur plūst Temza, zīme katrā sejā, ko es sastopu, vājuma zīmes, bēdu zīmes.
Ikvienā vīrieša saucienā, katra mazuļa baiļu saucienā, katrā balsī, katrā aizliegumā, prāta kaldinātos rokturus es dzirdu:
Kā šausminās skursteņslauķa saucieni Ikviena melnošā baznīca, un nelaimīgā karavīra nopūta asinis skraida pa pils sienām.
Bet vairumā pusnakts ielās es dzirdu, kā jauneklīgās netikles lāsts pūš jaundzimušā asaras, un kā posts satriec laulības katafalku.
