Charlie Hebdo uzbrukums: kā pasaulei vajadzētu reaģēt?
Prezidents Olands var tikt pakļauts spiedienam cīnīties ar uguni ar uguni, taču labākā reakcija būs vienotība
AFP/Getty Images
12 cilvēku nogalināšana franču žurnāla Charlie Hebdo birojos ir izraisījusi milzīgu starptautisku sašutumu, jo valdības, ziņu kanāli un sabiedrība pauž solidaritāti ar šo satīrisko publikāciju pēc uzbrukumiem. Bet kas, ja kaut kas būtu jādara, reaģējot uz slaktiņu?
Čārlija hebdo – burtiski “Čārlija iknedēļas” – jau sen ir bijis izteikti pretreliģiozs, apvainojot visas reliģijas, tostarp islāmu, kristietību un jūdaismu. Žurnāla ikonoklastisko pieeju daudzi uzskata par daļu no plašākas franču satīras tradīcijas, kas stiepjas līdz 1789. gada revolūcijai.
Charlie Hebdo pirmo reizi tika publicēts 1970. gadā, un uz tā vāka bieži ir attēlotas karikatūras, kas izraisījušas strīdus, kuru rezultātā 2011. gadā, visnopietnāk, žurnāla biroji tika apdedzināti.
Pēc vakardienas uzbrukumiem daudzas publikācijas apliecināja solidaritāti ar Charlie Hebdo, bet rakstnieks Duglass Marejs, sarunājoties ar BBC teica, ka galveno plašsaziņas līdzekļu apgalvojumi atbalstīt Charlie Hebdo ir liekulīgi.
'Tas tiešām ir tukšs,' sacīja Marejs. Kopš 2005. gada, kad Dānijas laikraksts Jyllands-Posten publicēja dažas karikatūras, kurās bija attēlots islāma dibinātājs Muhameds, visa Eiropas un Rietumu prese nespēja nostāties līdzās Jyllands-Posten. Neviens no viņiem karikatūras nepārpublicēja, izņemot Charlie Hebdo. Un tagad, kad visi saka: “mums ir jāatbalsta Charlie Hebdo, solidaritātei ar Charlie Hebdo”, viņi to nevar īsti domāt.
Tātad, vai aizskarošās karikatūras būtu plaši jāpārpublicē?
Šodien vācu laikraksts Berlīnes lielākais laikraksts apšļakstīja tos aptverošā vākā ar virsrakstu “Vive la liberte”. Jyllands-Posten arī nolēma karikatūras pārpublicēt.
Meklējot iemeslu uzbrukumiem, daži komentētāji, tostarp bijušais ASV kongresmenis Rons Pols teica, ka šādas teroristu darbības var uzskatīt par tiešu Rietumu valstu, tostarp Francijas, īstenotās intervences politikas rezultātu.
Bet Padraigs Reidijs, rakstot par Daily Telegraph , saka, ka, lai gan varētu būt vilinoši domāt, ka islāmisms ir saistīts ar Rietumu rīcību, džihādistu uzbrukumi lielākoties ir bezjēdzīgi.
“Ja Islāma valsts uzplaukums pasaulei ir iemācījis vienu lietu, tad provokācija ir nenozīmīga. Džihādisti nogalina, jo viņi to dara,' raksta Reidijs. 'Nav svarīgi, vai esat franču karikatūrists vai jezīdu bērns, vai palīdzības darbinieks vai žurnālists: ja neesat viens no dažiem izredzētajiem, jūs esat godīga spēle. Provokācija ir tikai attaisnojums, ko izmanto iebiedēšana, lai attaisnotu savu rīcību, vienlaikus nodrošinot, ka pasaule paklanās viņu gribai.
Tātad, kā pasaulei būtu jāreaģē uz slaktiņu? Savā redakcijā Laiki brīdināja, ka 'franču nacionālistiem būs kārdinājums pārvērst šo šausmīgo uzbrukumu politiskā labā' un ka prezidents Olands var tikt pakļauts spiedienam 'cīnīties ar uguni ar uguni'. Taču mērķim jābūt nevis atriebībai, bet gan savaldībai un solidaritātei. 'Ja Francija tā vietā spēs cīnīties ar to vienoti, [prezidentam Olandam] nebūs [atriebties]. Mēs visi tagad esam Čārlijs.
